Ir lietas, ko tu dari tikai tad, kad neviens neskatās. Piemēram, ēst vakardienas maizi ar sviestu, stāvot pie izlietnes. Vai arī – spēlēt kazino piecos rītā, kad visa pilsēta guļ, bet tev acis vaļā kā pūcei.
Es nestrādāju maiņās. Man nav bezmiega. Bet reizi pa reizei mans ķermenis izlemj, ka miegs nav vajadzīgs. Tas parasti notiek ap četriem. Es mostos, pagriežos uz otru pusi, bet smadzenes jau skrien kā uz riteņiem. Un tad es cīnos ar sevi vismaz stundu. Parasti zaudēju.
Šī bija viena no tām naktīm.
Piektos rītā es sēdēju virtuvē, dzēru tēju un skatījos pa logu, kā pirmie putni sāk čivināt. Klusums. Tāds, ka dzirdi, kā ledusskapis dūc. Es pārbaudīju telefonu – neviens raksta. Visi guļ. Visa pasaule guļ. Un tad es nodomāju – ja jau tāpat nevaru aizmigt, varbūt izdarīšu kaut ko stulbu. Bet tādu, kas nav pārāk stulbs.
Atvēru pārlūku. Sākumā pārbaudīju laika ziņas. Tad e-pastu. Tad vēlreiz laika ziņas. Garlaicība sāka spiest. Es atcerējos, ka pirms pāris mēnešiem mans brālis bija pieminējis kādu vietni. "Tur ir forši bonusi iesācējiem," viņš teica. Es tobrīd nepievērsu uzmanību. Bet piecos rītā atmiņa strādā savādāk. Es ierakstīju meklēšanā "vavada online casino" – tāpēc ka tā viņš to bija nosaukis.
Pirmais rezultāts. Es noklikšķināju. Dizains – gaišs, nesāp acis. Reģistrācija aizņēma tieši tik ilgi, cik uzvārīties tējai. Manā maciņā gulēja 18 eiro un 70 centi. Tie bija paredzēti rītdienas pusdienām, bet es nolēmu – pusdienas var nopirkt arī makaronus par eiro. Desmit es atstāju mierā, bet astoņus – ieliku. Tikai astoņus.
Es izvēlējos spēli ar nosaukumu "Džungļu dārgumi". Tāpēc ka bildē bija smieklīgs pērtiķis. Nekādas stratēģijas. Nekādas domāšanas. Vienkārši spied pogu un skaties, kā griežas.
Pirmie desmit griezieni bija klusa nāve. Astoņi eiro pārvērtās par pieciem. Tad par trim. Es jau smējos pats par sevi – nu, vismaz izklaidējos. Bet tad vienpadsmitajā griezienā automāts uz brīdi apstājās. Ekrānā uzplaiksnīja zelta tīģeris. Trīs tīģeri. Es neko nesapratu, bet skaitītājs sāka augt. 10 eiro. 25. 50.
Un tad tas apstājās pie 78.
Es noskrūvēju tējas krūzi. Sēdēju tumsā, ar telefonu rokā, un skatījos uz 78. Manā galvā bija tikai viena doma – kā astoņi pārvērtās par septiņdesmit astoņiem? Tā nav matemātika. Tas ir kaut kas cits.
Bet es neapstājos. Ne tāpēc, ka būtu mantkārīgs. Tāpēc, ka man bija interesanti. Es paņēmu tos 78 un pārgāju uz citu spēli – kaut ko ar kosmosu un raķetēm. Sāku griezt ar mazām likmēm. 50 centi. Eiro. Divi eiro. Daži griezieni nesa zaudējumus, daži – mazus laimestus. Bet pēc piecpadsmit minūtēm mans bilance bija 94 eiro.
Tad es ieraudzīju spēli ar nosaukumu "Lucky 7". Vecā skola. Trīs ruļļi, viens sviras vilciens. Nekādu pērtiķu, nekādu džungļu. Tikai cipari. Es nospiedu griezt. Un notika kaut kas dīvains. Uz pirmā ruļļa – 7. Uz otrā – 7. Uz trešā – 7. Trīs septītnieki pēc kārtas. Es nespēju noticēt. Vavada online casino ekrānā iemirgojās paziņojums: "Laimests 210 eiro".
Plus manie 94 – kopā 304.
Es izslēdzu telefonu. Ieliku to kabatā. Piecēlos, izdzēru atlikušo tēju, nomazgāju krūzi. Pie loga jau sāka aust. Debesis bija zili pelēkas. Es atvēru telefonu vēlreiz. Skaitlis joprojām bija tur. Nē, nebiju sapņojis.
Es izņēmu 280. Atstāju 24. Tie 24 pazuda nākamajā pusstundā – zaudēju tos kā īsts profesionālis. Bet man bija vienalga. Jo 280 manā kartē bija vairāk, nekā es nopelnīju vienā darba dienā. Par ko es tos iztērēju? Nekā traka. Nopirku dāvanu māsai dzimšanas dienā – kaut ko tādu, ko varēju tikai sapņot. Un pārējo atliku. Vienkārši tāpēc, ka patīkami redzēt kontā papildu nullītes.
Vai es pametu darbu? Nē.
Vai es nopirku jaunu auto? Arī nē.
Bet es nopirku vienu lietu, ko nevar nopirkt – pārliecību, ka dažreiz dzīve uzsmaida, kad tu vismazāk to gaidi. Piecos rītā. Ar astoņiem eiro. Ar pērtiķi un septītniekiem.
Tagad, kad nevaru aizmigt, es nedomāju par problēmām. Es domāju par to rītu. Par klusumu. Par to, kā astoņi pārvērtās par 304.
Un tā ir labākā miega zāles pasaulē.